Late Weichselian glacial dynamics and retreat patterns of the Fennoscandian Ice Sheet in Gausdal Vestfjell, southcentral Norway, acquired from spatial data

Abstract

Evidence-based geomorphological research (analyses of glacial landform record) is one of the commonly used types of glacial reconstructions applied for studying the past ice sheets. The work covered by this thesis contains a geomorphological data set of more than 17 000 glacial and glacifluvial landforms in Gausdal Vestfjell, south-central Norway. The study area is located in an inner region of the former Fennoscandian Ice Sheet (FIS) and contains a palaeogeological record on the flow pattern evolution and retreat during the Late Weichselian. The geomorphological mapping was carried out by exploiting the accessibility of high resolution LiDAR (Light Detection And Ranging) data and the capabilities provided by the latest advances in Geographical Information System (GIS) technologies such as terrain visualisations in an interactive 3D environment. A consequence of the ‘age of LiDAR’ is the increase in the resolution of the findings with more and smaller-sized landforms being mapped, that earlier were likely to be left out as unrecognised. These small-sized landforms may provide information on relatively short-lived events representing changes of glacial dynamics. This is particularly the case when such landforms are found overlapping other larger landforms. The mapping results have been validated by field observations. Since the manual mapping of landforms is a time consuming and potentially subjective process, part of the thesis explores the semi-automated mapping (SAM) techniques that may be a reliable and effective alternative for data extraction. Several SAM methods are proposed for glacial streamlined landform extraction, yet none was considered optimal for the extraction of glacial ice flow directions in a complex terrain, such as the study area in the Scandinavian Mountains. Therefore, the potential of the grayscale thinning (skeletonisation) application for the extraction of directional trends from the terrains is explored. The meltwater landform domain is a valuable source of information on the dynamics of past ice sheets and their deglaciation. Possibly due to the uncertainties in establishing the correlations of spatial and temporal relations of (and, in particular, the marginal) meltwater landforms it has often had only a secondary role. Here, GIS tools were used to introduce a simple reference surface gradient and apply a vertical adjustment of the ‘virtual ice surface’ representing vertical down-wasting of ice in order to increase the credibility of meltwater landform correlations. This enabled to distinguish several important ice marginal positions and to reconstruct the significant events of deglaciation in a greater detail. The study reveals a stepwise evolution of the FIS flow pattern during the Late Weichselian where a topography independent ice flow (Phase I) is followed by a regional (Phase II) that is subsequently replaced by a strongly channelized, topography-driven ice flow (Phase III with several substages). Prior to the ice disintegration, the ice flow was increasingly confined into valleys, likely separated by colder, less active ice. The deglaciation is characterised by a vertical down-melting of ice, dynamic evolution of the meltwater drainage systems that included temporary ice-dammed lakes and spillways, and deposition of various glacifluvial landforms. Although the presented work can be considered as a local study from Gausdal Vestfjell, it improves our knowledge on the evolution and retreat of the FIS. Further, the proposed methods may find useful applications in other glacial geomorphology studies elsewhere.

Bevisbaserte geomorfologiske undersøkelser (analyser av glasiale landformer) er en av de vanligste måtene å rekonstruere tidligere innlandsiser. Arbeidet som omfattes av denne avhandlingen inneholder et geomorfologisk datasett med mer enn 17 000 glasiale og glasifluviale landformer i Gausdal Vestfjell, midtre Sør-Norge. Studieområdet ligger i indre region av Den fennoskandiske innlandsisen (FIS) og inneholder et verdifullt geologisk arkiv om utviklingen av strømningsmønsteret og isavsmeltingen i sein weichsel. Geomorfologisk kartlegging ble utført ved å utnytte tilgjengeligheten av høyoppløselig LiDAR-data (Light Detection And Ranging) og å anvende de nyeste teknologiske framskrittene innen geografiske informasjonssystemer (GIS) som interaktive 3Dvisualiseringer av terrenget. En konsekvens av denne ‘LiDAR-epoken’ er høyere oppløsning av kartleggingsfunnene med forekomst av langt flere og mindre landformer som sannsynligvis ville blitt oversett tidligere. Disse små-skala landformene kan gi informasjon om relativt kortvarige hendelser som representerer endringer i isdynamikken. Dette gjelder spesielt når slike landformer er funnet oppå andre større landformer. Kartleggingsresultatene er stadfestet med feltobservasjoner.

Pierādījumos balstītie ģeomorfoloģiskie pētījumi (glaciālo reljefa formu analīze) ir viens no biežāk pielietotajiem rekonstruckiju veidiem pagātnes ledusvairogu pētījumos. Doktora disertācijas ietvaros veiktais pētījums sevī ietver informāciju par vairāk kā 17 tūkstošiem dažādu glacigēno un ledāja kušanas ūdeņu reljefa formām no Gausdālas Vestfjelas (Gausdal Vestfjell) apkārtnes, centrālajā Dienvidnorvēģijā. Pētījuma teritorija atrodas bijušā Fenoskandijas ledusvairoga centrālā apgabala iecirknī, un tājā ir atrodamas vērtīgas paleoģeoloģiskās liecības par apledojuma plūsmu attīstību vēlā Vislas apledojuma laikā un ledusvairoga kušanu leduslaikmeta beigu posmā. Ģeomorfoloģiskā kartēšana tika veikta izmantojot augstas izšķirtspējas LiDAR (lāzerskenēšanas) datu pieejamību un Ģeogrāfisko Informācijas Sistēmu (ĢIS) sniegtās iespējas, kā piemēram, reljefa vizualizāciju interaktīvajā 3-dimensiju vidē. Likumsakarīgi, ka LiDAR laikmets ir atnesis izšķirtspējas pieaugumu, kā rezultātā ir iespējams kartēt un datu kopā ietvert vairāk un izmēros mazākas reljefa formas, kuras agrāk būtu palikušas nepamanītas. Šīs mazizmēra reljefa formas iespējams var sniegt ieskatu relatīvi īslaicīgos notikumos ledus plūsmu dinamikas attīstībā. Tas jo īpaši ir attiecināms gadījumos, kad šīs mazizmēra reljefa formas ir atrodamas pārklājamies uz citām, lielākām reljefa formām. Pētījuma ietvaros iegūtie kartēšanas rezultāti ir apstiprināti ar lauka darbos gūtajiem novērojumiem. Tā kā manuāla reljefa formu kartēšana ir laikiepiltīgs un potenciāli subjektīvs process, daļa no doktora disertācijā ietvertā pētījuma apskata (semi-)automātiskās kartēšanas metodžu pielietošanu kā potenciāli uzticamu un efektīvu alternatīvu datu ieguvei. Kaut arī pastāv dažas reljefa formu automātiskās atpazīšanas metodes, neviena no esošajām metodēm nav uzskatāma par piemērotu datu par ledus plūsmu virzieniem ieguvei sarežģītos reljefa apstākļos, kādi ir satopami pētījuma teritorijā, Skandināvijas kalnu grēdas centrālajā apgabalā. Tāpēc pelēktoņu (grayscale) retināšanas rīkā balstīta reljefa virzienu noteikšanas metode, tiek apskatīta kā alternatīva esošajām metodēm. Ledājkušanas ūdeņu reljefa formas sevī ietver vērtīgu informācijas avotu par ledusvairogu plūsmas dinamiku un to atkāpšanos leduslaikmeta beigu posmā. Taču, iespējams tieši neskaidrību un problemātikas dēļ, kāda pastāv saistībā ar ledāja kušanas reljefa formu (un jo īpaši marginālo) korelāciju izveidošanu, ledājkušanas ūdeņu reljefa formām bieži ir bijusi tikai otršķirīga nozīme. Šī darba ietvaros tika pielietoti ĢIS rīki, lai ieviestu vienkāršotu atsauces virsmu - ‘virtuālo ledāja virsmu’, ar mērķi uzlabot marginālo ledājkušanas ūdeņu reljefa formu korelācijas. Šādas atskaites virsmas ieviešana ir veicinājusi ledāja marginālo pozīciju noteikšanu un galciālo rekonstrukciju izveidi daudz augstākā detaizācijas pakāpē kā līdz šim. Veiktais pētījums atklāj pakāpeniskumu Fenoskandijas ledusvairoga ledus plūsmu dinamiskas attīstībā vēlā Vislas apledojuma laikā, kur no topogrāfiski neatkarīgas plūsmas (fāze I) tā pāriet reģionālā (fāze II) ar zināmu zemledāja topogrāfijas ietekmi, līdz tā iegūst izteiktu kanālveida (fāze III un tās paveidi) raksturu. Pirms ledusvairoga aprimšanas, ledus plūsma pakāpeniski tika arvien vairāk novirzīta ielejās, starp tām valdot stagnata un aprimuša ledus apstākļiem. Deglaciāciju galvenokārt raksturo ledus biezuma pakāpeniska samazināšanās un dinamiska ledājkušanas ūdeņu sistēmu attīstību, kura ietver īslaicīgu ledājkušanas ūdeņu baseinu, ledājkušanas ūdeņu pārteces kanālu eksistenci kā arī akumulatīvo ledājkušanas ūdeņu reljefa formu veidošanos. Kaut arī šis pētījums ir raksturojams kā lokālas nozīmes pētījums Gausdālas Vestfjelas apkārtnei, tas sniedz nozīmīgu papildinājumu mūsu zināšanās par Fenoskandijas ledusvairoga attīstību un deglacācijas gaitu. Turklāt, šī darba ietvaros piedāvātās metodes ir potenciāli pielietojamas glaciālās ģeomorfoloģijas pētījumos citviet seno apledojumu skartajās teritorijās.